Tikai salīdzinoši nesen visā Eiropas Savienībā un ārpus tās tika panāktas vispārējās vēlēšanu tiesības. Tātad, kad katra valsts piešķīra pilnas un vienlīdzīgas tiesības sievietēm balsot?
Kas ir vispārējās vēlēšanu tiesības?
Vispārējās vēlēšanu tiesības nozīmē, ka visi pieaugušie – sievietes un vīrieši – var balsot uz vienlīdzīgiem pamatiem.
Gadu gaitā vispārējās vēlēšanu tiesības tika pieprasītas ne tikai tādēļ, lai viss notiktu godīgi attiecībā pret sievietēm, bet arī pret tiem vīriešiem, kuri nevarēja balsot citu ierobežojumu dēļ, kam par iemeslu bija, piemēram, reliģija, etniskā piederība, izglītība vai mantas apjoms dēļ.
Piemēram, 1865. gadā ASV pēc pilsoņu kara beigām paverdzinātie cilvēki, kuriem tika liegtas balsstiesības, tika atbrīvoti no verdzības, un viņiem tika piešķirtas pilsoņu tiesības. Pēc tam 1870. gadā vēlēšanu tiesības tika piešķirtas visiem pieaugušajiem vīriešiem, kas nozīmē, ka agrāk paverdzinātie pieaugušie vīrieši tagad varēja balsot (lai gan dažās pavalstīs tolaik ieviesa citus ierobežojumus).
Kad vīriešu un sieviešu balsstiesības Eiropas Savienībā kļuva vienlīdzīgas?
Šajā sarakstā ir norādītas visas pašreizējās ES valstis un pastāvīgu vispārējo vēlēšanu tiesību sasniegšanas gadi, proti, datums, no kura gan vīrieši, gan sievietes ir varējuši balsot valsts vēlēšanās uz vienlīdzīgiem pamatiem.
Kura valsts bija pirmā, kas atzina sievietēm vienlīdzīgas balsstiesības?
Daudzas valstis ieviesa divu (vai vairāku) posmu tiesību aktus, saskaņā ar kuriem tikai ierobežots loks sieviešu varēja balsot.
Piemēram, 1918. gadā sievietes Īrijā ieguva balsstiesības 30 gadu vecumā (ja viņas vēl papildus izturēja mantas cenzu), savukārt vīrieši varēja balsot no 21 gada vecuma bez jebkāda mantas cenza. 1922. gadā Īrijas Brīvvalsts piešķīra vienādas balsstiesības vīriešiem un sievietēm. Menas sala (Britu kroņa atkarīgā teritorija ar iekšējo pašpārvaldi, kuras iedzīvotāji ir Apvienotoas Karalistes pilsoņi) 1881. gadā piešķīra balsstiesības sievietēm, kurām piederēja zeme, kas bija 37 gadus pirms to izdarīja Apvienotajā Karalistē un 47 gadus pirms vispārējo vēlēšanu tiesību piešķiršanas visā Apvienotajā Karalistē 1928. gadā.
Vispārējo vēlēšanu tiesību piešķiršana vēl nenozīmēja, ka sievietes varēja nekavējoties izmantot savas balsstiesības. Pirmā iespēja piedalīties vēlēšanās bieži vien parādījās vairākus mēnešus vai pat gadus vēlāk.
Piemēram, Lietuvā 1918. gadā tika mainīta konstitūcija, un sievietes pirmo reizi savas tiesības izmantoja 1919. gadā. Grieķijā likums tika pieņemts 1952. gadā, bet līdz nākamajām vispārējām vēlēšanām sievietēm bija jāgaida līdz 1956. gadam. Eritrejā, Austrumāfrikā, visiem pilsoņiem tika piešķirtas tiesības balsot 1997. gadā, taču valsts mēroga vēlēšanas tur joprojām nav notikušas.
Bieži bija tā, ka sievietes varēja balsot vietējās vēlēšanās, pirms viņām tika atļauts balsot valsts mēroga vēlēšanās. Tas nozīmē, ka pirmais sieviešu balsojums, iespējams notika Frīzlandes (tagad Nīderlandes province) lauku apgabalos, kad 1689. gadā sievietēm – zemes īpašniecēm, atļāva balsot vietējās vēlēšanās. Zviedrijas sievietes varēja balsot noteiktās vietējās vēlēšanās 1718. gadā, taču dažas desmitgades vēlāk šīs tiesības tika atceltas.
Kas mudināja ES valstis mainīt savus likumus par sieviešu balsstiesībām?
Kustības par sieviešu balsstiesībām un vispārīgajām tiesībām padarīja “sieviešu jautājumu” par sabiedrības un politisko debašu sastāvdaļu uz gadu desmitiem vai pat gadsimtiem, pirms sievietēm katrā valstī tika piešķirtas balsstiesības.
Taču šīs kustības nenotika vakuumā – tās bija daļa no pastāvīgi mainīgā politiskā konteksta. Apskatiet iepriekš minēto sarakstu, un jūs redzēsiet, ka daudzi pārmaiņu datumi attiecas uz vēsturiskiem periodiem, kas saistīti ar lielām politiskām pārmaiņām, piemēram, neatkarības iegūšana vai kāda reģionālā vai pasaules kara iznākums.
Somijā likums tika pieņemts 1906. gadā, kad tā bija autonoma lielhercogiste, kas pievienota Krievijai. 1907. gadā Somijā tika ievēlētas pasaulē pirmās sievietes parlamentā, bet bija nepieciešams laiks līdz 2000. gadam, lai sieviete tiktu ievēlēta par prezidenti, un 2003. gadā – par premjerministri.
Igaunijā, Latvijā un Polijā tas notika, kad valsts 1918. gadā ieguva neatkarību no Krievijas. Šis periods, tuvojoties Pirmā pasaules kara beigām, un dažus gadus pēc tā izraisīja arī vispārējo vēlēšanu tiesību piešķiršanu Austrijā, Čehijā un Slovākijā (kas tolaik bija vienā Čehoslovākijas valstī), Dānijā, Vācijā, Īrijā, Lietuvā, Nīderlandē un Zviedrijā.
Otrās Spānijas Republikas laikā (1931.-1937.) veikto pārmaiņu rezultātā 1931. gadā Spānijas sievietēm tika piešķirtas tiesības balsot, taču centieni sasniegt šo pavērsiena punktu aizsākās jau 1800. gadu vidū. Principā sievietēm atļāva balsot īsā laika posmā no 1924. līdz 1926. gadam, taču tajā laikā vēlēšanas nenotika.
Mūsdienu Horvātijā un Slovēnijā vispārējās vēlēšanu tiesības tika piešķirtas, izveidojoties otrajai Dienvidslāvijai, tiklīdz tās teritorija tikai atbrīvota no vācu okupācijas 1944.-1945. gadā. Citas valstis, kas mainīja savus tiesību aktus šajā Otrā pasaules kara beigu periodā, bija Beļģija, Bulgārija, Francija, Ungārija, Itālija, Luksemburga un Malta. Rumānijā pēdējais balsošanas ierobežojums tika atcelts 1946. gadā. Ierobežojums bija tāds, ka balsot varēja tikai vīrieši un sievietes, kuri prata lasīt un rakstīt, un tas neproporcionāli ietekmēja sievietes.
Grieķijas pāreja uz nacionālu valsti 1950. gados pēc pilsoņu kara beigām radīja daudz jautājumu par sabiedrību, tostarp par sieviešu lomu tajā. Tā rezultātā “sieviešu jautājums” vismaz daļēji tika atrisināts ar likumu 1952. gadā, piešķirot sievietēm balsstiesības. Šis bija arī gads, kad Grieķija pievienojās NATO.
Kiprā vispārējās vēlēšanu tiesības tika ieviestas 1960. gadā pēc valsts atbrīvošanās no Lielbritānijas.
Sievietes Portugālē pirmo reizi ieguva ierobežotas balsstiesības 1931. gadā, bet tikai 1976. gadā sievietes ieguva pilnas balsstiesības ar vienlīdzīgiem noteikumiem ar vīriešiem pēc Estado Novo autoritārā politiskā režīma beigām.
Kuras vietas bija pēdējās, kur atzina sievietēm vienlīdzīgas balsstiesības?
Eiropā pēdējās jurisdikcijas, kas piešķīra sievietēm balsstiesības, bija Lihtenšteina 1984. gadā un Apencelles-Innerrodenes kantons Šveicē 1991. gadā. Šveice 1971. gadā piešķīra pilnīgas vēlēšanu tiesības, bet tās neattiecās uz Apencelli-Innerrodeni.
Saūda Arābijā balsstiesības sievietēm tika piešķirtas 2011. gadā, un viņas pirmo reizi balsoja 2015. gadā. Un, lai gan sievietēm Brunejā ir balsstiesības, valstī kopš 1962. gada nav notikušas vēlēšanas, tāpēc sievietes nav varējušas izmantot šīs tiesības.
Ir tikai viena valsts pasaulē, kurā sievietēm nav likumīgu balsstiesību – Vatikāns. Tas ir tāpēc, ka vienīgās vēlēšanas, kas notiek, ir pāvesta ievēlēšana, un balsstiesības ir tikai katoļu baznīcas kardināliem, kuri var būt tikai vīrieši.
Protams, pastāv atšķirība starp juridiskajām tiesībām un praktisko realitāti. Lai gan pastāv vispārējās vēlēšanu tiesības, tas nenozīmē, ka ikviens var vienmēr izmantot iespēju balsot.
Bailes no uzmākšanās vai vardarbības, vai iespējamās sekas vai noraidījums ģimenē vai sabiedrībā, vai pat praktiski ierobežojumi, piemēram, prasība uzrādīt oficiālu personu apliecinošu dokumentu, neļauj dažiem cilvēkiem, no kuriem neproporcionāli liels skaits ir sievietes vai daļa no atstumtajām sociālajām grupām, izmantot savas balsstiesības.
Līdz ar to cīņa vēl turpinās.